Izrādās, ir ne tikai Siāmas kaķi, bet pat Siāmas zirgi, sikspārņi un citi dzīvnieki. Dzīvnieku mīļotāju asociācijas “Laimes putns” saimnieces OKSANAS FOMINAS īpašumā ir Siāmas jūrascūciņas, pundurtrusis un četras dekoratīvās Siāmas žurciņas – trīs mammas un viens tēvs, vārdā Boriss. Šoreiz vairāk pastāstīsim par žurciņām.
Žurku dāmas – Belinda, Sāra un Džesika – patlaban ir gaidībās, tāpēc, lai neradītu stresu, viņas no skatītāju acīm tiek slēptas, bet Boriss gan labprāt nodemonstrēja, cik draudzīgs un labsirdīgs ir un kā veikli prot skriet pa pagalma zaļo zāli. Patlaban viņš ir vienu gadu un divus mēnešus vecs – tātad kungs labākajos gados. Bērnību žurku puika pavadījis Vāczemē, bet meitenes iegādātas Lietuvā, Igaunijā un Latvijā.
Siāmas dzīvniekiem piemītošo raksturu un izskatu – tumšāk iekrāsotu laukumu ap degungalu, pēdiņām un astes galiņu – nosaka Himalaju gēns, stāsta Oksana. Žurku puikas Borisa gēnos turklāt ir ne tikai Siāmas, bet arī reksa gēns, kas skaisto, balto kažoku padarījis viegli sprogainu. Dekoratīvās žurciņas ar šādu gēnu kombināciju ir reti sastopamas.
Himalaju gēnu pirmo reizi atklāja 20. gadsimta 20. gados Amerikā kādam trusim. Zinātnieki, veicot pētījumu, secināja, ka šā gēna ietekmē dzīvnieka organismā notiek pigmenta melanīna mutācija, kā dēļ melanīns iekrāso ķepas, ausis un asti. Taču krāsojums dekoratīvajām Siāmas žurciņām var būt ne tikai biežāk sastopamajā šokolādes brūnajā krāsā, bet arī zilpelēkā un brūni pelēkā. Atsevišķām žurciņām, Himalaju gēna nēsātājām, degungala, astes un ķepu nokrāsa ir pat nedaudz gaišāka par pārējo kažoku.
Agrāk uzskatīja un tā arī bija, ka Siāmas kaķi un citi dzīvnieki ar Himalaju gēnu ir raksturā nešpetnāki, agresīvāki, arī kustīgāki un to veselība jutīgāka. Bet 20. gadsimta 50. gados radīja uzlabotu Siāmas kaķu sugu, un drīz parādījās arī citas radībiņas ar uzlaboto Himalaju gēnu, kurām vairs nav raksturīga pastiprināta agresivitāte un citas negatīvās iezīmes. Oksana apgalvo – šobrīd Siāmas dzīvnieki, ieskaitot žurciņas, ir vieni no vislabestīgākajiem un mīļākajiem dzīvniekiem.
Siāmas žurciņas mēdz dēvēt par dekoratīvo žurciņu karalienēm, un tas izpaužas arī raksturā. Piemēram, mātītes nevēlas barot savus mazuļus, tāpēc šo atbildīgo darbu nākas paveikt citu paveidu žurku mātītēm. Visādi citādi Siāmas žurciņas, tāpat kā pārējās dekoratīvās pīkstētājas, ir diezgan saprātīgas, viegli pieradināmas, bet to raksturs, gluži tāpat kā kaķiem, mēdz būt atšķirīgs. Ja no mazotnes ņem rokās, tās kļūst draudzīgas un mīļas. To apliecina arī Boriss, kurš apmierināts rosās Oksanai pa klēpi. Saimniece stāsta, ka viņš atsaucas arī uz savu vārdu un sīkajā balstiņā labprāt sarunājas ar saimnieci.
Žurkām nav vajadzīgi īpaši turēšanas apstākļi. Tās labi jūtas istabas temperatūrā. Ja dzīvnieciņš regulāri tiek laists pastaigās pa dzīvokli, tam pietiek ar 80 x 50 x 50 cm lielu būri, ko ieteicams novietot tālāk no centrālapkures radiatoriem, tiešiem saules stariem un caurvēja. Mītnes grīda jānoklāj ar skaidu granulām vai sienu. Vienmēr pieejamam jābūt svaigam ūdenim, kam jāpievieno C vitamīns. Baro Siāmas žurciņas ar speciālo žurkām un pelēm paredzēto granulēto barību. Papildus dod dārzeņus, augļus (izņemot avokado), zaļumus, pieneņu lapas. Borisam īpaši garšo apelsīni, pieneņu lapas un dilles. Lai gan žurciņas labprāt ēstu sieru, to un desu dot nedrīkst. Taču var piedāvāt liesu gaļu, biezpienu, olas un pienu. Zobu asināšanai būrī jāiekar koka gabaliņi un graužamās minerāvielu briketītes. Vēlams ievietot arī mājiņu, griežamo riteni, tuneļus, kāpnītes un citus žurku izklaides elementus.
Ja saimnieks savam mīlulim var veltīt pietiekami daudz laika, žurciņu var turēt vienu. Jautrāk tām, protams, ir kompānijā, bet tad jāizvēlas viena dzimuma dzīvnieki, citādi pēc laika būris būs pilns ar mazuļiem.
Siāmas žurciņas:
pieaugusi žurka ir 15 – 20 cm gara, 200 – 400 g smaga,
dzimumgatavību sasniedz 2 – 2,5 mēnešu vecumā,
grūtniecība ilgst 20 – 23 dienas,
vienā metienā dzimst 6 – 10 mazuļi,
pārtiek no granulētās barības, augļiem, dārzeņiem,
dzīvnieciņus nedrīkst pārbarot,
dzīves ilgums – 2,5 līdz 3 gadi.
Briljanta ūbeles – baložu mazie brāļi 0
Dzīvnieku mīļotāju asociācijas “Laimes putns” mītnē Rīgā, Maskavas ielā, jautri čivina, trallina, pīkst un pukst aptuveni simt šķirņu dzīvnieki – putni, grauzēji un citas radībiņas. To vidū arī baložu vismazākie sugasbrāļi – briljanta ūbeles.
To garums – aptuveni divdesmit centimetri, turklāt aptuveni pusi no tā veido aste. Briljanta ūbeļu (Geopelia cuneata) dzimtene ir Austrālija, kur tās galvenokārt dzīvo ūdens tuvumā, apvienojoties nelielās grupiņās vai ģimenēs. Tām ļoti patīk saules siltums. Labprāt peras smiltīs, kas sakarsušas pat līdz 70 grādiem pēc Celsija. Vairojas galvenokārt pavasarī pēc lietus. Ligzdas būvē no stiebrzālēm. Vairākās pasaules valstīs mazās, raksturā dzīvespriecīgās, rosīgās briljanta ūbeles jau ir kļuvušas par iecienītiem mājas mīluļiem un pamazām ienāk arī Latvijā.
Dzīvnieku mīļotāju asociācijas “Laimes putns” īpašniece Oksana Fomina trīs briljanta ūbeles – puiku Bilu un meitenes Sāru un Santu – iegādājusies aptuveni pirms pusgada. Tobrīd, kad esam ieradušies ciemos, putniem ir svarīgs dzīves moments – ligzdiņa jau novīta un tajā iedēta pirmā oliņa.
Neparasti, ka briljanta ūbeles vienā metienā dēj tikai divas olas. Mātīte un tēviņš tās perē uz maiņām un perēšanas laikā viens par otru ļoti rūpējas.
Pēc trīspadsmit vai četrpadsmit dienām izšķiļas mazie putnēni. Ligzdu tie gatavi pamest pēc desmit dienām. Perēt olas briljanta ūbeles būtu gatavas gandrīz nepārtraukti, bet, lai mātītes nezaudētu pārāk daudz kalcija un citu minerālvielu, turot šos putnus nebrīvē, vairošanās jāregulē. To panāk, ūbe-ļu puiku uz laiku nošķirot no meitenēm. Dzīvnieku audzētavā briljanta ūbelēm ļauj vairoties divas reizes gadā. Šai ūbeļu trijotnei būs jau otrie mazuļi.
Dabā briljanta ūbeles galvenokārt pārtiek no sēklām un skudrām. Nebrīvē šos putnus var ēdināt ar graudaugu maisījumu, kas paredzēts viļņainajiem papagaiļiem, pievienojot kanārijputniņu barību. Papildus, lai mātītes spētu veidot olas, vēlams dot olbaltumvielas. Īpašs briljanta ūbeļu kārums ir magoņu sēklas.
Oksana Fomina stāsta, ka veselība briljanta ūbelēm ir diezgan jutīga, tāpēc tai rūpīgi jāseko līdzi. Nedrīkst pieļaut pārāk biežu vairošanos, citādi no kalcija trūkuma putniem var rasties problēmas ar kustību un balsta aparātu. Gan vasarā, gan ziemā jānodrošina papildu vitamīnu deva. Vasarā labs vitamīnu avots ir augļi, dārzeņi un zāle. Ziemā vit-amīni jāpiepilina pie dzeramā ūdens.
Lai turētu mājās briljanta ūbeles, jāiegādājas pietiekami liels būris. Putnu pārim pietiks, ja tas būs metru garš un septiņdesmit centimetrus augsts. Netālu no ligzdas jānovieto trauks ar ūdeni, jo šiem putniem ligzdas patīk vīt ūdens tuvumā. Putnu mītnē jāieliek vairāki mazi klūgu vai plastmasas groziņi, lai ūbeles var izvēlēties, kurā no tiem vīt ligzdiņu. Šādus groziņus var iegādāties zooveikalos. Oksana stāsta, ka briljanta ūbeles, turot mājās, var pieradināt. No trim viņas ūbelēm drosmīgākais ir puika Bils. Izlaists no būra, vispirms viņš lidojot cītīgi izvēcina spārnus, pēc tam labprāt sēž saimniecei uz plaukstas un pozē fotogrāfam. Pēc izskata tēviņš no mātītēm atšķiras ar platāku oranžu apli ap acīm, ligzdas vīšanas laikā tas kļūst vēl košāks un izteiktāks.
Senos laikos ļaudis briljanta ūbelēm esot piedēvējuši dievišķas īpašības. Uzskatīja – ja kāds nogalina briljanta ūbeli, viņš uz visiem laikiem zaudē veiksmi.
Briljanta ūbeles:
• dzimtene – Austrālija un Dienvidaustrumu Āzija
• garums līdz 20 cm; svars – 40 grami
• barība – sēklas, skudras, augi
• raksturā – dzīvespriecīgas, rosīgas, ziņkārīgas
• veselība – diezgan jutīga
Krāšņie kalnu papagaiļi 0
Foto – Baiba Buceniece
Oksana Fomina strādā par kosmetoloģi, bet brīvos brīžus pavada savā dzīvnieku audzētavā, kurai dots nosaukums “Laimes putns”. Vieni no eksotiskākajiem putniem tajā ir trīs krāšņie kalnu papagaiļi – mamma Ērika un divas viņas atvasītes. Tā ir pirmā reize, kad Latvijā šos papagaiļus izdevies pavairot.
Papagaiļu meitene Ērika, kura lepojas ar košu, salātzaļu ietērpu un sarkaniem spārnu galiņiem, ir jau trīsarpus gadus veca. Uz Latviju pirms pusotra gada atvesta no Igaunijas. Bet pirms trīs mēnešiem putnu dāmas dzīvē bija svarīgs brīdis – Ērika kļuva par māti trīs mazuļiem. Pēc divarpus mēnešiem atvasītes pameta ligzdu un pārcēlās uz atsevišķu būri. Mammas būris gan aizvien atrodas tam cieši līdzās, lai jaunuļi justos drošāk. Viens no papagailīšiem jau atradis sev citas mājas. Pavisam Ērika perēja piecas olas, bet divas no tām izrādījās tukšas. Pirmajā perēšanas reizē tas nemaz nav slikts iznākums, teic putnu saimniece. Turklāt Ērikas mazuļi ir pirmie krāšņie kalnu papagaiļi, kurus izdevies pavairot Latvijā, ar prieku teic Oksana. Noteikt dzimumu trīs mēnešus vecajiem papagailīšiem pagaidām nav iespējams. Kāds tas ir, būs zināms, kad radībiņas sasniegs viena gada vecumu.
Krāšņo kalnu papagaiļu dzimtene ir Austrālija. Pirmo reizi tie aprakstīti 1831. gadā. Pastāv divi šo papagaiļu paveidi. Vieni mīt klusās vietās kalnos, trīs tūkstošus kilometru virs jūras līmeņa, tālu prom no cilvēku apdzīvotām vietām. Otri – apmetušies tuvu apdzīvotām vietām un mēdz postīt sējumus. Patiesībā šie papagaiļi ir maz pētīti. Oksana izvirzījusi mērķi, cik vien iespējams, iepazīt šo neparasto papagaiļu šķirni.
Raksturā tie ir mierīgi, bet ļoti ziņkārīgi. Savstarpējus kautiņus rīkot nemēdz. Atšķirībā no vairāku citu sugu papagaiļiem, kuriem tīk maigs klimats, šie attiecībā uz laika apstākļiem nav kaprīzi.
Jūtas labi pat tad, kad temperatūra noslīdējusi līdz nulle grādiem. Šā iemesla dēļ krāšņos kalnu papagaiļus var turēt āra voljēros un ziemas dārzos. Arī veselība tiem ir stipra. Īpaši piemēroti vietējiem apstākļiem ir tie kalnu papagaiļi, kuri dzimuši Latvijā. Vairoties tie sāk, kad sasnieguši trīs gadu vecumu.
Oksana stāsta, ka Austrālijas kalnu papagaiļi ir viegli pieradināmi pie cilvēka un labi apmācāmi. Tiem var iemācīt atsaukties uz vārdu. Ne vienam vien saimniekam savu spārnoto mīluli izdevies iemācīt pat runāt. Ja Ērikai ir labs noskaņojums, tā sēž Oksanai uz rokas, dažkārt nolaižas arī uz pleca. Putnam patīk izvēcināt spārnus, lidojot pa audzētavu. Mīnuss, kas piemīt kalnu papagaiļiem, – tie uzvedas diezgan skaļi. Ļaudīm, kuri alkst pēc klusuma, šos putnus iegādāties nevajag. Taču, ja papagaiļa būrī iekar zvaniņus un citas rotaļlietas, tie laiku pavada spēlējoties un uzvedas klusāk. Rotaļlietas gan ir jāmaina, jo putnam tās apnīk.
– Tiem ļaudīm, kas vēlas, lai mājās būtu kāds dekoratīvs, samērā kluss putns, jāiegādājas amadīni vai kanārijputniņi. Papagailis, lai gan skaļāks, ir putns kompanjons. Tam vajadzīgs cilvēka tuvums, un tas vēlas kontaktēties ar cilvēku, – stāsta Oksana Fomina.
Latvijā krāšņie kalnu papagaiļi pagaidām ir reti sastopami. Oksana zina vēl tikai vienu šīs šķirnes putnu – Žanu. Viņš dzīvo Rīgā, Purvciemā un ir papagaiļu mammas Ērikas bērnu tēvs.
Pārtiek krāšņie kalnu papagaiļi galvenokārt no vidējiem papagaiļiem paredzētās sausās barības. Oksana gan piemaisa klāt arī lielo papagaiļu barību, jo tajā ir vairāk riekstu. Visi trīs putni ļoti labprāt knābā arī augļus un dārzeņus – banānus, apelsīnus, ābolus, greipfrūtus, papriku, nedaudz kāpostus, brokoļus, zaļumus. Labprāt notiesā arī pa kādai nātrei, kas atvestas no lauku apvidus. Nātres satur putniem ļoti nepieciešamo dzelzi. Putnēniem līdz viena gada vecumam vēlams dot miltu tārpus, kas satur daudz olbaltuma. Vasarā papagaiļi ar prieku ēd zāli un pienenes.
Vairāk kā 100 dažādu retu putnu un mazo dzīvnieku vienā izstādē
10. decembris 2010 10:12
Izdrukāt
No 10.līdz 12.decembrim tirdzniecības centrā "Mols" tiek rīkota Latvijā vienīgo oficiāli sertificēto dekoratīvo un dziedošo putnu audzētavu "Laimes putns" un "Putnu impērija" izstāde. Tajā būs aplūkojami tādi reti putni kā Zvirbuļu papagailis, Sārtais zālājpapagailis, Rīgas Spoguļa balodis (atzīts kā Latvijas šķirnes balodis kopš 1908.gada), Austrālijas Cekulainais balodis un vēl dadzi citi krāšņi un interesanti putni un dzīvnieki.
Abas putnu audzētavas nodarbojas ne tikai ar dekoratīvo un dziedošo putnu, bet arī ar dažādu grauzēju un citu dzīvnieku audzēšanu, importu un eksportu, tādēļ izstādes apmeklētājiem būs iespēja apskatīt arī mazos grauzējus, dažādus trušus un bruņurupučus. Ikviens interesents varēs gan saņemt profesionālas konsultācijas par dzīvnieku audzēšanu, gan arī iegādāties sev kādu skaistu un uzticamu mājas mīluli.
"Pie mums jau vairākkārt notikušas dažādas dzīvnieku izstādes, bet tik daudz skaistu putnu pie mums būs pirmo reizi. Domāju, ka šajā gadalaikā krāšņi putni un to skanīgās dziesmas ir tieši tas, kas vajadzīgs mūsu apmeklētājiem, lai priecētu ne tikai acis, bet arī atraisītu smaidus. Turklāt izstāde būs arī īpaši izglītojoša, jo tajā piedalīsies dzīvnieku mīļotāji, kuri par katru varēs pastāstīt izsmeļošu informāciju. Domāju, ka vairāki no šiem putniem ir tādi, kurus daudzi no mums redzēs pirmo reizi," stāsta Lelde Gangnuse, tirdzniecības centra "Mols" menedžere.
Izstāde būs aplūkojamas arī tādas krāšņas putnu šķirnes kā Zebra amandini, Rīsu amandini, Garastes amandini, Britānijas nacionālais kanārijputniņš, Oranžais kanārijputniņš, Ēģiptes smejošā ūbele, Japāņu paipalas, Angļu paipalas, Kakadu, Korellas papagailis, Viļņainais papagailis, Krāmera papagailis, Nešķiramais papagailis "Fišera", Nešķiramais papagailis "Sārtvaidzis", Nešķiramais papagailis "Maska", Rozella raibais papagailis un Dziedošais papagailis.
Putnu audzētavas "Laimes putns" un "Putnu impērija" piedalās ikgadējās LKF organizētajās rudens izstādēs, kā arī Latvijas Lauksaimniecības Universitātes izstādēs un ikgadējās Rīgas Zooloģiskā dārza un Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izstādēs.
